Tā nu uzmanīgi un lēnām kustamies uz priekšu, kad pēkšņi … TINK …

… kas notiek … it kā viss kārtībā. Tikai vairs nevar stūrēt :(  . Trose pārplīsa…

Tad nu komanda rīkojās pēc operatīvi saskaņota plāna (bez lielas panikas) – Harijs izmeta enkuru un sāka “darbināt” grillu… lai beidzot uzvārītu ne tikai tēju, bet arī pagatavotu siltas pustdienas. Protams, ka ne jau nu kādu tik ļoti interesēja ēdiens. Bet tomēr tas bija ideāls risinājums kā nomierināties, nestresot un vienkārši pēc kāda laiciņa baudīt siltu maltīti upes vidū raugoties uz skaistajiem aizaugušajiem krastiem.

Tikmēr Jaija mierīgi skrūvēja troses un mēģināja konstuēt jauno stūres mehānismu izmantojot tos instrumentus un materiālus kas bija pieejami, ik pa brīdim piesaucot dažādus nelabos (laikam), kas mitinājās noteikti kaut kur dzelmes tumšumā vai krastu pazemē … Ar pirmo reizi gluži viss uzreiz nesanāca, bet piesaucot vēl dažus “tipiņus” un izmantojot dažādas “interesantas” konstrukcijas pamazām situācija stabilizējās. Un nebija pagājušas nemaz daudz vairāk kā 2 stundas, kad grozot stūres ratu arī stūres lāpsta kuģa aizmugurē kustējās un klausīja stūrmaņa iecerēm.

Tomēr pēc komandas apspriedes bija skaidrs – tie visi kas mitinājās dzelmes tumšumā vai krastu pazemē vienkārši šādi mēģināja brīdināt – tālāk doties vairāk nevajag.