Sākās viss kā vienmēr. Parasts darba dienas vakars.

Tomēr bija plāns kaut kam īpašam…
Šodien ieradās fotogrāfs Ivis. Bija paredzēta īpaša foto sesija, lai parādītu Kuģīti visā krāšņumā.
Tā nu mēs jautrā kompānijā sākām braukt. Gan fotogrāfs ar saviem abiem dēliem. Un viņam līdzi bija arī … kundzīte (tālbraucēja kapteiņa meita), kas izrādās ir līdz šim visu laiku cienījamākā vecuma dāma uz Kuģīša – skat. Stūrmaņu galeriju un Tehniska info, fakti & cipari.  Tā nu viņa izdomāja braukt ciemos pie savas draudzenes, jo jāparāda, ka var joprojām “komandēt parādi”. Tā nu nākošā pietura ir bijušais zvejnieku kolhozs. Tad nu tā abas draudzenes sēdēja aizmugurē un baudīja braucienu. Jūra bija īpaši mierīga un skaista… Pa ceļam visi cienājās ar fantastiski gardo tajā pašā rītā Lielupes grīvā noķerto zandartu, kas nu jau bija uzcepts…

Idille beidzās, kas atgriezāmies Lielupē. Atceraties fotogrāfu?
Plāniņš bija, ka viņš no krasta uz jūras un Lielupes grīvas fona nofotografē Kuģīti un visu komandu. Bet…. kad sākām tuvoties krastam, tad notika TAS. Kas vienmēr notiek, kad kuģis vairs nevar turpināt ceļu… Lielupes grīvas sēkļi bija viltīgāki par visu kuģa komandu, ieskaitot fotogrāfu un kapteini.
Tā nu nekas cits neatlika, kā fotogrāfam vilkt modernās neoprēna hidrokostīma bikses un kāpt ārā lai no malas nofotografētu Kuģīti un komandu. Tieši tā kā tas bija paredzēts, tikai nedaudz citā vietā… Bet… atkal, nākošais ” BET” …. Hidrokostīma bikses pilnīgi noteikti bija par mazu fotogrāfam (kurš tiešām nebija iepriekš informējis par savu bikšu izmēru).

Tā nu panikā nekas cits neatlika, kā fotogrāfam vilkt nost savas džinsas un kā nu tas izskatijās vai nē, bet kāpt ūdenī un sākt veikt savu darbu. Vispār ņemot vērā visus apstākļus varētu būt, ka bija patiešām ļooooooti auksts.

Bet jāteic godīgi, ka bildes bija smukas. Tiešām

P.S. Nu jā… no sēkļa mēs arī tikām nost, un neilgi pēc tumsas jau bijām atpakaļ ostā.